Muzejā kā mājās

Rudens ekskursiju dienā, 20. septembrī, 10. un 11. klases skolēni programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros pabija Imanta Ziedoņa muzejā “Dzirnakmeņi”. Atgriežoties skolā, tapa emocionāli piesātināti domraksti “Pārsteigumi un atziņas par Imanta Ziedoņa muzejā redzēto”.

Gatavojoties braucienam, latviešu valodas un literatūras stundās skolotāju Ievas Valaines un Dainas Blūmas rosināti viņi diskutēja par Latvijas Kultūras kanona vērtībām, ieskatījās I. Ziedoņa dzejoļu krājumos “Es ieeju sevī” un “Taureņu uzbrukums”, kā arī baudīja dzejprozu “Epifānijās”.  Savukārt skolotāja Ligita Straube uzmanību pievērsa dzejnieka dzīves laika vēsturiskajām kolīzijām.

Latviešu valodas un literatūras stundas bagātināja pieredzētais un domraksti “Pārsteigumi un atziņas par Imanta Ziedoņa muzejā redzēto”.

“… laiks, ko mēs pavadījām šajā muzejā, tik tiešām man šķita jēgpilns, un tas paskrēja nemanot, jo šeit es jutos kā mājās, jutos omulīgi un droši. Visas nodarbības garumā mani pavadīja brīnumaina un ļoti neparasta sajūta, ka blakām ir jūtama paša dzejnieka Imanta Ziedoņa aura. Likās, ka pats dzejnieks ir ieradies, lai ar katru no mums pārmītu kādu vārdu un nodotu kādu gudru padomu. Manuprāt, tas, uz ko mudināja mūsu nodarbības vadītājas, bija radīt idejas, kas modina radošumu caur darbu, paradoksiem, kā arī spēju apvienot šķietami nesavienojamo. Palūkojoties vērīgāk uz dzejnieka mazās, tumšās pirts sienām, bija iespēja izlasīt dažas ļoti vērtīgas atziņas un dzīves gudrus padomus, kā piemēram, – “Laime ir tikai visu lietu kartība, vairāk nekas”. Īpaša un ļoti mierīga gaisotne valdīja arī dzejnieka pašceltajā koka namiņā, kurā kopā bija 6 istabas un katrā no tām bija ļoti silti, kārtīgi, gaiši un mājīgi, un galvenais, – katrā istabā uz tējas galdiņa, palodzes vai kāda skapīša malas stāvēja pa kādai Ziedoņa dzejoļu grāmatiņai, kurā katrs no mums varēja atrast sev kādu tīkamu rindiņu. No ārpuses muzejs izskatījās pārdomāti iekārtots un izveidots, lai gan teritorija nebija diez ko liela, tas sevī ietvēra ļoti spēcīgu enerģētiku un kopības sajūtu. Ar klasi brīvā gaisotnē, malkojot tēju, varējām baudīt šī muzeja apkārtni. Pēc šī muzeja apmeklējuma, es jutos patiesi garīgi piepildīta, saviļņota un emocionāli uzlādēta ar pozitīvu enerģiju. Tas bija pārsteidzoši! Dzirdētais un redzētais muzejā lika pārdomāt manas dzīves vērtības un manus uzskatus, spēju skatīties uz pasauli un piešķirt tai lielāku krāsainību. Labprāt atgrieztos tur vēl un vēl…”

(Līva, 11.kl.)

Elīna uzskata, ka “…muzejā bija ļoti interesanti. Tas bija pavisam citāds muzejs nekā citi. Es pat nevarēju iedomāties, cik aizraujoši un pamācoši tur būs. Mūsu dienai muzejā bija trīs daļas. Sākumā mēs varējām atpūsties, ievilkt elpu un padzert svaigā gaisā siltu zāļu tēju un iekost kādu gardumiņu, ko mums sagādāja jaukās saimniecītes. Vēlāk mūs paaicināja sastāties aplī un iepazīstināt sevi ar citiem interesantā veidā. Pēc tam mums nācās meklēt pa visu muzeja teritoriju dzirnakmeņus, kuros bija paslēpti I. Ziedoņa iecienītākie vārdi. Kopā tie bija deviņi, bet mēs atradām tikai astoņus – piens, zeme, ceļš, vertikāle, māte, tumsa, prieks un elpa. Katram no mums vajadzēja izvēlēties vienu vārdu, ar kuru mums asociējas šodiena, un mans vārds bija ELPA. Es izvēlējos šo vārdu tāpēc, ka bez elpas neviena no mums nebūtu. Mēs neeksistētu bez tās. Tālāk mums bija tas gods ieiet un atrasties paša I. Ziedoņa mājā. Neliela mājiņa trijstūra formā. Ieejot tajā, es nevēlējos no tās iet prom. Vēlējos tur palikt. Tās atmosfēra, gaisotne bija tik patīkama. Tur bija tik mierīgi un labi. Protams, mēs varējām tur visu apskatīt, izstaigāt katru istabu, katru stāvu. Man visvairāk iepatikās un piesaistīja uzmanību I. Ziedoņa darbistaba. Tā bija augšstāvā. Neliela jumtistaba ar burvīgu skatu uz mežu, lielu logu. Es tajā iegāju un uzkavējos ilgu laiku, jo nevēlējos no tās iet prom. Ziedoņa mājā mums bija iespēja lasīt un iejusties viņa dzejās. Man ļoti iepatikās viena no I. Ziedoņa grāmatām “Es skaitīju un nonācu pie viena”. Es pat varētu teikt, ka tajā “iemīlējos”. Jo atšķirot nejaušu lappusi, es ieraudzīju vienu citātu no dzejoļa – “Man šodien noreibuša cilvēka gars”. Šis citāts piesaistīja manu uzmanību, jo man un arī, domāju, citiem, mēdz būt dienas, kad mēs vienkārši esam no visa noguruši, ka nevēlamies neko darīt, nevienu redzēt, ne ar vienu runāt. Mēs vienkārši nevēlamies eksistēt … Tāpat es arī paspēju izlasīt vairākus citus dzejoļus, kuri man ļoti iepatikās. Žēl, ka man nebija tik daudz laika, lai vienkārši tur apsēstos un lasītu. Tā gaisotne, kas tur bija, bija kaut kas neaptverams. Tur es aizmirsu par VISU. Man gribējās tur palikt un dzīvot. Tā arī pagāja diena. Lieliska diena, kura ilgi paliks manā atmiņā. Es sen nebiju tik labi, mierīgi, dvēseliski pavadījusi savu dienu. Šī diena bija laba mācība, laba mācību stunda mums visiem, jo tomēr šajās dienās mēs, jaunieši, tik ļoti neinteresējamies, nezinām neko par mūsu tautas dzejniekiem…

Liels paldies mūsu gidēm jeb mūsu sarunu biedriem, kā viņas pašas mums teica. Viņas mūs vairāk iepazīstināja ar Ziedoni, ar viņa dzīves biedri. Viņas pastāstīja, ka viņam ļoti patika jaunieši, viņš labprāt ar viņiem komunicēja un pavadīja laiku kopā. Tas man bija ļoti patīkams pārsteigums. Es labprāt pati būtu vēlējusies ar viņu iepazīties un aprunāties. Manuprāt, viņš būtu ļoti patīkams un labs sarunu biedrs. Imants Ziedonis reiz teica: “Jābūt skaistam un jābūt priecīgam, jābūt priecīgam pašam par sevi, ka tu esi tik gudrs, tik darbīgs, tik skaists. Un, ka tu esi priecīgs! Priecājies par to viens”

(Elīna, 11.kl.)

“Es nekad nebūtu iedomājusies, ka, braucot uz šo muzeju, es uzzināšu tik daudz jaunu un interesantu lietu par latviešu rakstnieku Imantu Ziedoni. Braucot uz muzeju, es nodomāju, ka šī būs atkal viena no garlaicīgajām muzeja ekskursijām, bet bija gluži otrādi.

Imantam Ziedonim ļoti patika jaunieši, tādēļ viņš savu vasarnīcu nevēlējās taisīt kā muzeju, bet gan kā vasarnīcu, kurā tu vari justies kā laipni gaidīts ciemiņš. Mūs sagaidīja ar tēju un cepumiem, kas lika justies gaidītam. Ieejot dzejnieka mājās, es sajutos tā, it kā būtu ienākusi savā telpā. Pati vasarnīcas ēka ir veidota pēc Imanta Ziedoņa skicēm… Mājas sauc “Dzirnakmeņi”, jo tās apkārtnē atrodas 21 dzirnakmens un uz dažiem no tiem ir Imantam Ziedonim tuvi vārdi: elpa, piens, vertikāle, tumsa, prieks, ceļš, zeme. Mums bija uzdevums izvēlēties vienu no vārdiem, kurš mums visvairāk patika, un tad mūs sadalīja pa grupām, kurās mums vajadzēja izdomāt saukli rudenim. …… Lielai daļai , tai skaitā arī man, negribējās braukt prom no Imanta Ziedoņa vasarnīcas, jo mēs visi jutāmies kā mājās, un daudzi nolēmām, ka mēs tur atgriezīsimies, lai apciemotu Imantu Ziedoni.”

(Žanete, 10.kl.)

“Veikt tik ilgu ceļu, lai nokļūtu tādā neparastā, noslēpumainā vietā, bija tā vērts. Jau no pirmā acu skatiena šis muzejs mani pārsteidz daudzreiz vairāk,  nekā biju to iedomājusies. Kaut kur dziļi prātā rosījās domas, ka tas taču ir tikai parasts muzejs, tomēr dvēsele tā vien valdīja jau pazīstamas jūras, it kā es atrastos pati savās mājās. Šo sajūtu nevar tik vienkārši raksturot ar vārdiem, taču var izteikt ar interesantiem notikumiem, kurus nācās piedzīvot ne tikai man, bet arī tiem cilvēkiem, kuri bija devušies līdz šajā ekskursijā.

Tā kā mūs jau paspēja skart šis raibi vēsais rudens, ekskursijas vadītāji pirmām kārtām sniedza visiem siltas tases ar zāļu tēju bez cukura, toties ar saldiem cepumiem, kas patīkami izbrīnīja pat mūsu skolotāju acu skatienus. Pēc tējas pauzes viesiem lika sastāties lielā aplī, kurā ekskursijas vadītājas īsumā sniedza mums nedaudz informācijas par muzeju. Noklausoties viņas teiktos vārdus, es sapratu, ka to visu varēja pateikt dažos Imanta Ziedoņa citātos – “Mans muzejs varētu būt ceļš – tikai uzraksts, kas rāda uz priekšu, – Imanta Ziedoņa muzejs. Cilvēks ies, ies, meklēs, bet nav tā muzeja. Toties viens ceļš Latvijā būs izstaigāts. Un tad to uzrakstu varēs pārcelt uz citu vietu.”

Kad īsumā par muzeju tika pavēstīts viss nepieciešamais, visus ievērojami izbrīnīja skats, ka šis brīnišķīgais zemes gabaliņš, uz kura stāvējām jau apmēram pusstundu, ir ne tikai parasts muzejs Murjāņos, bet arī burvestību pilnā I. Ziedoņa vasarnīca – mūzu māja, kur cilvēki nāk pavadīt laiku attīstībā, jēgpilnās sarunās un jaunradot. Tā misija balstās I. Ziedoņa idejās, daiļradē paustajā un viņam tuvajās vērtībās, veicināt jaunradi Latvijā, iedvesmot sabiedrību latviskuma stiprināšanā, kā arī sniegt iespēju interesentiem radošā veidā izzināt sevi un pasauli.

Vienbrīd iestājās klusums, un sākās dažādu spēļu laiks. To bija diezgan daudz, taču īpašu iespaidu uz mani atstāja tikai dažas no tām. Pirmā spēle man likās ļoti noslēpumaina, jo tajā vajadzēja meklēt metāla plāksnītes ar vārdiem, taču beigās tika atklāts, ka katrs vārds, kas bija uz tām rakstīts, bija īpašs pašam Imantam Ziedonim, kopā plāksnītes ir divdesmit divas, taču atrast izdevās apmēram desmit ar tādiem vārdiem kā “ceļš”, “elpa”, “spirāle”, “tumsa”.

Citā spēlē cilvēkam aizsēja acis ar mīkstu lupatiņu un veda viņu līdz slepenai vietai. Tā kā cilvēku bija daudz, vienu personu aiz abām rokām veda divi jaunieši… . Tā mēs nokļuvām līdz skaistam ezeram, uztaisījām dažas bildes un ieguvām mācību. Ne vienmēr mēs varam tikt galā ar visu paši, ir jāprot lūgt palīdzīgu roku no citiem, ja tas ir nepieciešams.

… mana pati mīļākā ekskursijas daļa bija trešā spēle. Visi jaunieši un pieaugušie tika laipni lūgti uz I. Ziedoņa pašcelto koka vasaras māju, kurā bija veselas sešas istabas un diezgan daudz viņa paša rakstītās grāmatas, novietotas katrā telpā. Mūsu uzdevumi bija sekojoši – (1) atrast savu vietiņu, kur gribētu nolikt kādu pašizvēlētu priekšmetu, (2) apsēsties, (3) sameklēt un izlasīt grāmatas, kuras pieejamas tajā istabā, (4) izrakstīt vienu vai vairākus citātus, kuri visvairāk iedvesmoja, (5) nolasīt tos citiem cilvēkiem, (6) uzklausīt klases biedru izvēlētos citātus. Tādā veidā mēs palielinājām savu vārdu krājumu un izbaudījām katru mirkli kopā būdami.

Ceļš uz šo fantastisko vietu iemācīja man ļoti daudz ko jaunu, sākot no fiziskas sadarbības ar sabiedrību un beidzot ar morālās pasaules atjaunošanu jeb sevis atrašanu. Iesaku katram vismaz vienu reizi doties šādā ceļojumā. Tur jūs vienmēr sagaidīs ar prieku un siltu viesmīlību.

(Kristīne, 11.kl.)

 “…jāsaka godīgi, es nebiju gaidījusi, ka šī mācību ekskursija izvērtīsies tik patīkama. Zinu, ka es nebiju vienīgā, kuru šis muzejs un sievietes, kas mūs uzņēma, patīkami pārsteidza. Personīgi man un pieņemu, ka lielai daļai jauniešu mācību ekskursijas uz muzejiem saistās ar ilgu stāvēšanu kājās un klausīšanos kādā nepazīstamā gidā par to, kā kaut kas bija vai notika, bet šis muzejs pavisam neatbilda pieņemtajam standartam. Sākot jau ar smaidu pilno sasveicināšanos, beidzot ar mīļajām atvadām un vēlējumiem nākotnei, muzeja darbinieces spēja saglabāt patīkamu noskaņu visas ekskursijas laikā. Ne mirkli neradās sajūta, ka mēs tur nebūtu gaidīti, laikam arī tas ir pats lielākais pārsteigums. Jā, muzeji man vienmēr ir bijuši interesanti, bet katrā muzejā ir bijusi tā ‘’aukstuma’’ sajūta, tā, it kā mani nostādītu kāda notikuma priekšā, ļaujot redzēt to, kas tajā notiek, bet visu laiku aizliedzot to patiesi izjust. Ziedoņa muzejs deva pretējo efektu. Jā, varbūt tas nav tas piemērotākais muzejs, ja vēlies uzzināt informāciju, bet tas ļāva izjust uz savas ādas harmoniju un mieru, kurā dzīvoja pats Ziedonis ar savu sievu, ļāva izprast Ziedoni nevis kā autoru, bet gan kā individuālu personu ar saviem mērķiem un ambīcijām, savu ideālo paradīzi uz Zemes.

Grūti pateikt, kas tieši deva šo mājīguma sajūtu. Varbūt tās bija pašas muzeja darbinieces, kas uz katru jautājumu atbildēja ar smaidu, varbūt pati būdiņa, kas bija iekārtota tik mājīgi, tiešām, grūti pateikt. Bet skaidrs ir viens – muzejs ar savu apburošo noskaņu spēja pievilināt pat tos, kurus tas nemaz tik ļoti sākotnēji neieinteresēja. Ziedonis esot teicis, ka viens no galvenajiem muzeja noteikumiem esot tāds, ka neviens piespiedu kārtā tur nedrīkstot braukt, cilvēkam pašam jāvēloties tur atrasties, bet ko darīt, ja cilvēks nav vēlējies tur būt, bet aizbraucot ir izbaudījis uz visiem 100? Tādā veidā cilvēks ir pārkāpis noteikumus vai vienkārši uzlabojis tos?

Varbūt vienīgi man kā literatūras un dzejas fanei tās dotās nieka minūtes, lai gan izstaigātu mājiņu, gan atrastu konkrēto citātu, kas liekas tuvs sirdij, bija par maz, bet tā ir vienīgā kritika, ko es varētu sniegt par šo muzeju. Pārējais ir vienkārši apbrīna un patika pret visu, kas mūs tur sagaidīja.”

(Laura, 10.kl.)

Savā ziņā varbūt bija labi, ka tika dots tik maz laika, lai iepazītu visu, vismaz radās iemesls atgriezties, nu jau ar plašākām zināšanām par Ziedoni un daudz lielāku vēlmi iepazīt viņu vēl vairāk.

Loretai interesantākais “šķita tas, ka Imants Ziedonis jau no sākta gala savu vasarnīcu bija veidojis tā, lai nākotnē tas varētu būt kā muzejs, kuru cilvēki varētu apmeklēt. Man arī ļoti patika tas, ka mums bija iespēja savā nodabā izstaigāt šo vasarnīcu. Kamēr mēs to apskatījām mums bija dots uzdevums atrast kādu citātu vai dzejoļa rindiņu no I. Ziedoņa grāmatām, kas atradās muzeja telpās. Iemesls šim uzdevumam bija sazināšanās ar Imantu Ziedoni. Šis process bija ļoti interesants, jo šādu uzdevumu nekad nebiju veikusi.

… vēl mums bija jāved pa meža taku kāds no mūsu draugiem, kamēr viņam bija aizsietas acis. Lai cik negaidīti un neparasti tas bija, viss kopumā šķita interesanti. Šīs takas beigās mēs nonācām līdz mazai klintij, kurai garām tecēja tāda kā maza upīte.

Kopumā šis bija pats interesantākais muzeja apmeklējums, kurā es jebkad līdz šim esmu bijusi.  Šis nebija parasts muzeja apmeklējums, šis bija noderīgs piedzīvojums ……, kas lika izprast daudz ko skaistu.”

(Loreta, 11.kl.)

 

Kates spilgtākās atmiņas par Imanta Ziedoņa muzeju Murjāņos saistītas ar rotaļu lāčiem un neparasto gadījumu par lielā lāča iegādi, kā arī pašas muzeja mājas apskati.  “Imanta Ziedoņa sieva bija lāču mīļotāja, un viņai to bija ļoti daudz. Kādu reizi, kad Imants  ar sievu bija devies ceļojumā, vienā no skatlogiem Imants ieraudzīja lielu lāci… . Kad bija pienācis laiks doties atpakaļ uz Latviju, … lācim tika nopirkta biļete, piesprausta pie krūts, un tā lācis atceļoja uz Latviju.

Imanta Ziedoņa māja bija mums pašiem jāapskata, jo, kā teica gide, ka mēs noteikti atradīsim kaut ko, kas mums visu priekšā pastāstīs. Katram bija jāatrod savs dzejolis, kas raksturotu mūsu izvēlēto lietu, kas visvairāk piesaistīja mūsu uzmanību. Mana izvēlētā lieta mani aizveda uz virtuvi, kur es arī atradu savu dzejoli, kas bija par maizi un pasauli. […]

Es ļoti novērtēju Imanta ziedoņa paveikto. Sarakstījis daudz skaistu dzejoļu un pats uzcēlis interesantu māju, kuru neviens cits nav gribējis celt. … cilvēks, kurš sasniegs to, ko gribēs”.

(Kate, 11.kl.)

Mājas, piedzīvojums un iedvesma – trīs vārdi, kas visspilgtāk raksturo vidusskolēnu ceļu pie Imanta Ziedoņa, un, iespējams, pirmo apzināto iepazīšanos ar viņa dzeju. Paldies Imanta Ziedoņa fondam “Viegli” un muzeja darbiniecēm par jauko tikšanos Murjāņos.

 

Sagatavoja:

A.Zariņa

Programmas “Latvijas skolas soma”

 koordinatore Rīgas 85.vidusskolā