Kino bez popkorna

15.novembrī piekto un sesto klašu skolēni devās uz kino “Splendid Palace”, lai kopā ar klases biedriem noskatītos režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu “Bille”, kura tapusi pēc izcilās latviešu dzejnieces Vizmas Belševicas tāda paša nosaukuma atmiņu stāsta. Skolēniem pārdomas raisīja gan centrālā tēla Billes bērnības skarbā pieredze, filmas sižeta rāmais plūdums, gan kinoteātra apmeklējums bez popkorna un citiem našķiem. Vairākiem tā bija jauna pieredze, ko skolēni ieguva, pateicoties Latvijas valsts simtgades iniciatīvai “Latvijas skolas soma”.

 

Latviešu valodas un literatūras skolotājas Dainas Blūmas mudināti sesto klašu skolēni pārdomas pēc Ināra Kolmanes filmas “Bille” noskatīšanās apkopoja īsā domrakstā. Skatītāju nedalītas simpātijas iemantoja filmas galvenā varone Bille, kuru skolēni bija iepazinuši literatūras stundās, gan lasot un pārrunājot Vizmas Belševicas bērnības atmiņas, gan apmeklējot vēsturiskās vietas Grīziņķalna apkārtnē. Iespēja paskatīties uz pasauli gandrīz pirms simts gadiem ar Billes acīm, skolēniem salīdzinošā skatījumā ļāva pārdomāt savas attiecības ar draugiem un pieredzi ģimenē.

“Man patika, ka Bille bija izglītots bērns,” raksta Anna Katrīna. Savukārt Beāte uzskata, ka īpaši jauka filmas galvenā varone bijusi līdz laikam, kad uzsākusi mācības meiteņu skolā un sākusi vingrināties klavierspēlē. Šīs nodarbes laupījušas laiku,  ko agrāk Bille vadījusi pagalmā, rotaļājoties ar draugiem. Kristiānu aizkustināja Leiputrijas meklējumi un Billes ceļojums uz Laimes zemi, no kuras mājup Billi pavadīja vairs tikai viena draudzene. Tomēr vairākiem sestās klases skolēniem Leiputrijas meklējumi nešķita tik vilinoši, jo saistījās ar Billes šķietamo izdzīšanu no mājām pēc istabas izīrēšanas. Alise uz ekrāna skatīto raksturo kā filmu “par mazu, bet saprotošu meiteni, kurai ir problēmas ģimenē”. Skatoties filmu, Alise sākotnēji domājusi, ka tās galvenais vēstījums ir aicinājums cilvēkiem nestrīdēties par sīkumiem un dzīvot laimīgi, taču filmas fināls viņai licis saprast, ka “ir gan baltie, gan melnie ceļi cilvēka dzīvē, bet vienmēr ir jāiet tālāk un jātuvojas saviem sapņiem”. Alise domā, ka ir gatava “izdarīt visu, lai būtu tuvāk savam sapnim”.

Vecāku savstarpējās attiecības un Billes pieredze ģimenē skolēnos raisīja sašutumu. Vairāki skolēni atzīmē, ka īpašu nepatiku izjutuši brīžos, kad Billes tēvs ir pārlieku daudz iedzēris vai māte ir nelaipna un strostējusi mazo Billi. Vērojot Billes piedzīvoto, Nikola esot sapratusi, ka viņai “vajag vairāk cienīt savu ģimeni”. Raupjums attiecībās, kas parādās filmā, skolēniem palīdzējis apjaust draugu, ģimenes un radu esamības prieku. Oskars raksta: “man ir divpadsmit gadi un es esmu bijis ASV, Zviedrijā, Francijā, Islandē, Igaunijā, Lietuvā, mēs ar ģimeni esam apceļojuši Latviju; man šī filma lika priecāties par to, ka es dzīvoju tik labi un man nav jācieš kā Billei”. Atziņas pēc filmas noskatīšanās Evelīna formulē lakoniski: “izturēties mīļāk, neapcelt vienam otru, nepamest nelaimē un visas problēmas izrunāt”.

Neskatoties uz pārdomu nopietnību rakstos, lielākā daļa skolēnu uzsvēra, ka filmā smieklīgā un dzīvespriecīgā bijis vairāk nekā skumjā un ļaunā. Smieties likuši pilsētas meitenes piedzīvojumi laukos un izbīlis par iespējamo bērna piedzimšanu pēc atgadījuma, kurā Billes vienaudzis Rodrigo uz mirkli redzējis viņu kailu.

Domrakstos atklājas ne tikai bērnu izpratnes dziļums, tie raksturo arī skolēnu šodienas aktualitātes: saticību ģimenē, vecāku smaida, atzinības un padoma nepieciešamību, kā arī labklājības un kopīgās izklaidēs pavadīta laika nozīmi. Šodien, tāpat kā filmas varones Billes bērnībā, teju pirms simts gadiem, pieaugušo sniegtais atbalsts ir pamats mazā cilvēka iespēju apjausmai  brīnumu un iespēju pārpilnajā pasaulē, tā apzinoties savas dzīves sūtību un izvirzot mērķus. Piemēram, Arvils no 6.a klases filmu labprāt noskatītos vēlreiz kopā ar savu ģimeni.

Sagatavoja: Anda Zariņa

Latvijas valsts simtgades iniciatīvas “Latvijas skolas soma” koordinatore

Rīgas 85.vidusskolā