Miķeļdienas izstāde Rīgas 85.vidusskolā

Miķeļi jeb, kā tie vēl tiek saukti, Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži, kas, balstoties uz senču kalendāru, tika svinēti laikā ap 21. – 23. septembri, proti, laikā, kad dienas ilgums bija astronomiski vienāds ar nakts ilgumu. Senatnē Miķeļi tika svinēti trīs dienu garumā, katrā dienā veicot noteiktas, rituālas darbības. Mūsdienās Miķeļi nemainīgi tiek svinēti tikai vienu dienu – 29. septembrī. Jāpiemin, ka sākotnēji rudens saulgrieži, Apjumības un Miķeļi bija trīs, jēgas un satura ziņā atšķirīgi notikumi, kas tika svinēti atšķirīgos laikos, tomēr laika gaitā tie visi tika apvienoti ar Miķeļiem, lielā mērā saplūstot arī to tradīcijām. Miķeļi, līdzīgi kā citi saulgrieži, tiek atzīmēti arī citās pasaules malās, tomēr šo svētku nozīme un tradīcijas atkarībā no tautām un to kultūrām ievērojami atšķiras.

Miķeļu nosaukums
Atkarībā no novada vai apvidus, Miķeļi tiek saukti arī par Mīkaļiem, Mīklāliem, Sila Miķeli, Miega Miķeli vai Miega Maču. Ņemot vērā vasaras ražas novākšanas darbus rudenī, Miķeļi tiek dēvēti arī par gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētkiem. Govīm šī diena ir pēdējā ganu diena. Senču kalendārā figurē arī tādi Miķeļdienas nosaukumi kā Jumja diena, Rudens svētki, Apjumības, kā arī Appļāvības.

Nosaukums “Apjumības” radies no fakta, ka šajos svētkos īpaša vērība tiek piegriezta senlatviešu auglības dievībai – Jumim, kā arī no fakta, ka Miķeļi ir diena, kad visai ražai ir jāatrodas zem jumta. Runā, ka Miķeļdienā pats Miķelis jājot baltā zirgā un pārbaudot, vai visa raža novākta. Jāpiemin, ka vārdam “jumis” atvasinājumā no seno indoeiropiešu valodas ir divas nozīmes – “sapārots” un “jumt, darināt jumtu”, tāpēc nosaukums “Apjumības” lieliski raksturo Miķeļu būtību.

Īpaši jāuzsver nosaukums “Appļāvības”, kas radies no fakta, ka Miķeļos pēdējo reizi tika pļauta labība. Tieši ar pēdējo labības pļaušanu ir saistītas vairākas Miķeļdienas tradīcijas, kuras aplūkosim turpinājumā.

Informāciju ievietoja Kaspars Bikše